Adhikarana 1 (1-2) · Śloka 2
athātō vamanadravyavikalpavijñānīyamadhyāyaṁ vyākhyāsyāmaḥ ||1||
yathōvāca bhagavān dhanvantariḥ ||2||
View original
अथातो वमनद्रव्यविकल्पविज्ञानीयमध्यायं व्याख्यास्यामः ||१||
यथोवाच भगवान् धन्वन्तरिः ||२||
Adhikarana 2 (3) · Śloka 3
vamanadravyāṇāṁ phalādīnāṁ madanaphalāni śrēṣṭhatamāni bhavanti |
atha madanapuṣpāṇāmātapapariśuṣkāṇāṁ cūrṇaprakuñjaṁ pratyakpuṣpāsadāpuṣpīnimbakaṣāyāṇāmanyatamēnālōḍya madhusaindhavayuktāṁ puṣpacūrṇamātrāṁ pāyayitvā vāmayēt |
madanaśalāṭucūrṇānyēvaṁ vā bakularamyakōpayuktāni madhulavaṇayuktānyabhiprataptāni; madanaśalāṭucūrṇasiddhāṁ vā tilataṇḍulayavāgūm |
nirvr̥ttānāṁ vā nātiharitapāṇḍūnāṁ kuśamūḍhāvabaddhamr̥dgōmayapraliptānāṁ yavabu(tu)ṣamudgamāṣaśālyādidhānyarāśāvaṣṭarātrōṣitaklinnabhinnānāṁ phalānāṁ phalapippalīruddhr̥tyātapē śōṣayēt, tāsāṁ dadhimadhupalalavimr̥ditapariśuṣkāṇāṁ subhājanasthānāmantarnakhamuṣṭimuṣṇē yaṣṭīmadhukakaṣāyē kōvidārādīnāmanyatamē vā kaṣāyē pramr̥dya rātriparyuṣitaṁ madhusaindhavayuktamāśīrbhirabhimantritamudaṅmukhaḥ prāṅmukhamāturaṁ pāyayēdanēna mantrēṇābhimantrya- “brahmadakṣāśvirudrēndrabhūcandrārkānalānilāḥ|
r̥ṣayaḥ sauṣadhīgrāmā bhūtasaṅghāśca pāntu tē ||1||
rasāyanamivarṣīṇāṁ dēvānāmamr̥taṁ yathā |
sudhēvōttamanāgānāṁ bhaiṣajyamidamastu tē ||2||
viśēṣēṇa ślēṣmajvarapratiśyāyāntarvidradhiṣu; apravartamānē vā dōṣē pippalīvacāgaurasarṣapakalkōnmiśraiḥ salavaṇairuṣṇāmbubhiḥ punaḥ punaḥ pravartayēdāsamyagvāntalakṣaṇāditi |
madanaphalamajjacūrṇaṁ vā tatkvāthaparibhāvitaṁ madanaphalakaṣāyēṇa; madanaphalamajjasiddhasya vā payasaḥ santānikāṁ kṣaudrayuktāṁ , madanaphalamajjasiddhaṁ vā payaḥ, madanaphalamajjasiddhēna vā payasā yavāgūm, adhōbhāgāsr̥kpittahr̥ddāhayōḥ; madanaphalamajjasiddhasya vā payasō dadhibhāvamupagatasya dadhyuttaraṁ dadhi vā kaphaprasēkacchardimūrcchātamakēṣu; madanaphalamajjarasaṁ snēhaṁ vā bhallātakasnēhavadādāya phāṇitībhūtaṁ lēhayēt, ātapapariśuṣkaṁ vā tamēva jīvantīkaṣāyēṇa, pittē kaphasthānagatē; madanaphalamajjakvāthaṁ vā pippalyādipratīvāpaṁ, taccūrṇaṁ vā nimbarūpikākaṣāyayōranyatarēṇa santarpaṇakaphajavyādhiharaṁ, madanaphalamajjacūrṇaṁ vā madhūkakāśmaryadrākṣākaṣāyēṇa |
madanaphalavidhānamuktam ||3||
View original
वमनद्रव्याणां फलादीनां मदनफलानि श्रेष्ठतमानि भवन्ति |
अथ मदनपुष्पाणामातपपरिशुष्काणां चूर्णप्रकुञ्जं प्रत्यक्पुष्पासदापुष्पीनिम्बकषायाणामन्यतमेनालोड्य मधुसैन्धवयुक्तां पुष्पचूर्णमात्रां पाययित्वा वामयेत् |
मदनशलाटुचूर्णान्येवं वा बकुलरम्यकोपयुक्तानि मधुलवणयुक्तान्यभिप्रतप्तानि; मदनशलाटुचूर्णसिद्धां वा तिलतण्डुलयवागूम् |
निर्वृत्तानां वा नातिहरितपाण्डूनां कुशमूढावबद्धमृद्गोमयप्रलिप्तानां यवबु(तु)षमुद्गमाषशाल्यादिधान्यराशावष्टरात्रोषितक्लिन्नभिन्नानां फलानां फलपिप्पलीरुद्धृत्यातपे शोषयेत्, तासां दधिमधुपललविमृदितपरिशुष्काणां सुभाजनस्थानामन्तर्नखमुष्टिमुष्णे यष्टीमधुककषाये कोविदारादीनामन्यतमे वा कषाये प्रमृद्य रात्रिपर्युषितं मधुसैन्धवयुक्तमाशीर्भिरभिमन्त्रितमुदङ्मुखः प्राङ्मुखमातुरं पाययेदनेन मन्त्रेणाभिमन्त्र्य- “ब्रह्मदक्षाश्विरुद्रेन्द्रभूचन्द्रार्कानलानिलाः|
ऋषयः सौषधीग्रामा भूतसङ्घाश्च पान्तु ते ||१||
रसायनमिवर्षीणां देवानाममृतं यथा |
सुधेवोत्तमनागानां भैषज्यमिदमस्तु ते ||२||
विशेषेण श्लेष्मज्वरप्रतिश्यायान्तर्विद्रधिषु; अप्रवर्तमाने वा दोषे पिप्पलीवचागौरसर्षपकल्कोन्मिश्रैः सलवणैरुष्णाम्बुभिः पुनः पुनः प्रवर्तयेदासम्यग्वान्तलक्षणादिति |
मदनफलमज्जचूर्णं वा तत्क्वाथपरिभावितं मदनफलकषायेण; मदनफलमज्जसिद्धस्य वा पयसः सन्तानिकां क्षौद्रयुक्तां , मदनफलमज्जसिद्धं वा पयः, मदनफलमज्जसिद्धेन वा पयसा यवागूम्, अधोभागासृक्पित्तहृद्दाहयोः; मदनफलमज्जसिद्धस्य वा पयसो दधिभावमुपगतस्य दध्युत्तरं दधि वा कफप्रसेकच्छर्दिमूर्च्छातमकेषु; मदनफलमज्जरसं स्नेहं वा भल्लातकस्नेहवदादाय फाणितीभूतं लेहयेत्, आतपपरिशुष्कं वा तमेव जीवन्तीकषायेण, पित्ते कफस्थानगते; मदनफलमज्जक्वाथं वा पिप्पल्यादिप्रतीवापं, तच्चूर्णं वा निम्बरूपिकाकषाययोरन्यतरेण सन्तर्पणकफजव्याधिहरं, मदनफलमज्जचूर्णं वा मधूककाश्मर्यद्राक्षाकषायेण |
मदनफलविधानमुक्तम् ||३||
Adhikarana 3 (4) · Śloka 4
jīmūtakakusumacūrṇaṁ pūrvavadēva kṣīrēṇa, nirvr̥ttēṣu kṣīrayavāgūṁ, rōmaśēṣu santānikāṁ, arōmaśēṣu dadhyuttaraṁ, haritapāṇḍuṣu dadhi, tatkaṣāyasaṁsr̥ṣṭāṁ vā surāṁ kaphārōcakakāsaśvāsapāṇḍurōgayakṣmasu; paryāgatēṣu madanaphalamajjavadupayōgaḥ ||4||
View original
जीमूतककुसुमचूर्णं पूर्ववदेव क्षीरेण, निर्वृत्तेषु क्षीरयवागूं, रोमशेषु सन्तानिकां, अरोमशेषु दध्युत्तरं, हरितपाण्डुषु दधि, तत्कषायसंसृष्टां वा सुरां कफारोचककासश्वासपाण्डुरोगयक्ष्मसु; पर्यागतेषु मदनफलमज्जवदुपयोगः ||४||
Adhikarana 4 (5) · Śloka 5
tadvadēva kuṭajaphalavidhānam ||5||
View original
तद्वदेव कुटजफलविधानम् ||५||
Adhikarana 5 (6) · Śloka 6
kr̥tavēdhanānāmapyēṣa ēva kalpaḥ ||6||
View original
कृतवेधनानामप्येष एव कल्पः ||६||
Adhikarana 6 (7) · Śloka 7
ikṣvākukusumacūrṇaṁ vā pūrvavat , ēvaṁ kṣīrēṇa, kāsaśvāsacchardikapharōgēṣūpayōgaḥ ||7||
View original
इक्ष्वाकुकुसुमचूर्णं वा पूर्ववत् , एवं क्षीरेण, कासश्वासच्छर्दिकफरोगेषूपयोगः ||७||
Adhikarana 7 (8) · Śloka 8
dhāmārgavasyāpi madanaphalamajjavadupayōgaḥ; viśēṣatastu garagulmōdarakāsaśvāsaślēṣmāmayēṣu vāyau ca kaphasthānagatē ||8||
View original
धामार्गवस्यापि मदनफलमज्जवदुपयोगः; विशेषतस्तु गरगुल्मोदरकासश्वासश्लेष्मामयेषु वायौ च कफस्थानगते ||८||
Adhikarana 8 (9) · Śloka 9
kr̥tavēdhanaphalapippalīnāṁ vamanadravyakaṣāyaparipītānāṁ bahuśaścūrṇamutpalādiṣu dattamāghrātaṁ vāmayati, tattvanavabaddhadōṣēṣu yavāgūmākaṇṭhātpītavatsu ca vidadhyāt |
vamanavirēcanaśirōvirōcanadravyāṇyēvaṁ vā pradhānatamāni bhavanti ||9||
View original
कृतवेधनफलपिप्पलीनां वमनद्रव्यकषायपरिपीतानां बहुशश्चूर्णमुत्पलादिषु दत्तमाघ्रातं वामयति, तत्त्वनवबद्धदोषेषु यवागूमाकण्ठात्पीतवत्सु च विदध्यात् |
वमनविरेचनशिरोविरोचनद्रव्याण्येवं वा प्रधानतमानि भवन्ति ||९||
Adhikarana 9 (10-11) · Śloka 11
bhavataścātra- vamanadravyayōgāṇāṁ digiyaṁ samprakīrtitā |
tān vibhajya yathāvyādhi kālaśaktiviniścayāt ||10||
kaṣāyaiḥ svarasaiḥ kalkaiścūrṇairapi ca buddhimān |
pēyalēhyādyabhōjyēṣu vamanānyupakalpayēt ||11||
View original
भवतश्चात्र- वमनद्रव्ययोगाणां दिगियं सम्प्रकीर्तिता |
तान् विभज्य यथाव्याधि कालशक्तिविनिश्चयात् ||१०||
कषायैः स्वरसैः कल्कैश्चूर्णैरपि च बुद्धिमान् |
पेयलेह्याद्यभोज्येषु वमनान्युपकल्पयेत् ||११||
Adhikarana puShpikA · Śloka 43
iti suśrutasaṁhitāyāṁ sūtrasthānē vamanadravyavikalpavijñānīyō nāma tricatvāriṁśattamō'dhyāyaḥ ||43||
View original
इति सुश्रुतसंहितायां सूत्रस्थाने वमनद्रव्यविकल्पविज्ञानीयो नाम त्रिचत्वारिंशत्तमोऽध्यायः ||४३||